Vilis Ozols (1929-2014)
Vilis Ozols 1952. gadā beidzis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1958. gadā Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu “Diendusa” (vadītājs E. Kalniņš), 1992. gadā ieguvis maģistra grādu.
Viņš bijis Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs Sagatavošanas kursos (1959 – 61), vecākais pedagogs Zīmēšanas katedrā (1961 – 89), Glezniecības katedras vadītājs (1989 – 91), docents (1968), profesors (1989).
Izstādēs V. Ozols piedalās kopš 1957. gada.
Personālizstādes sarīkotas Doles muzejā (1982, kopā ar I. Vecozolu), Naukšēnos (1989), Rīgā (1989), Cēsīs un Valmierā (1989, kopā ar S. Ozoliņu).
Kopš 1961. gada viņš ir Mākslinieku savienības biedrs, aktīvi darbojies Glezniecības sekcijas birojā, savienības valdē, Mākslas fonda mākslinieciskajā padomē, kā arī Mākslas dienu orgkomitejas komisijās. Kopš 1993. gada V. Ozols ir starptautiskās mākslas asociācijas “B 13” biedrs.
1958. gadā viņš apbalvots ar PSRS Mākslinieku savienības goda diplomu par radošo darbu Vissavienības izstādē “VĻKJS – 40” Maskavā. 1988. gadā māksliniekam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.
V. Ozols strādājis visos stājglezniecības žanros, pārsvarā eļļas tehnikā. Viņš atkārtoti pievērsies latviešu mākslai tik raksturīgajiem lauku dzīves un darba motīviem. Taču vislielāko atzinību profesionāļu vidē un popularitāti guvis ar kluso dabu gleznojumiem.
Mākslinieks strādājis arī preses un grāmatu grafikā.