Mākslinieks nāk no gleznotāju ģimenes vismaz trijās paaudzēs. Viņš kļuva par ļoti slavenu “Posillipo skolas”* gleznotāju, kas lielāko daļu sava mūža pavadīja strādājot Neopolē, Itālijā. Viņš specializējās Neopoles skatos „Posillipo skolas” tehnikā un lielākoties gleznoja ar tajā laikā ļoti retajām eļļas - temperas krāsām - jauktā tehnikā, kuras apgūšanai nepieciešama liela prasme. Guglielmo Giusti bieži piedalījās Neopoles izstādēs un 1859. gadā viņš, kā akadēmijas students, tika apbalvots ar sudraba medaļu par darbu, kuru 1877. gadā nopirka Anglijas Karaliskā ģimene un kurš tika parādīts Nacionālajā izstādē. Giusti strādāja ar ārzemju klientiem, īpaši angļiem, un viņa darbi ir pieejami visā pasaulē.
Guglielmo Giusti tēvs Salvatore Giusti (1773-1851) bija ornomentālists, dekorētājs, savā laikā bijis ļoti pieprasīts aristokrātiskajās aprindās. Mākslinieka darbi atrodas Neopoles Mākslas Muzejā. Viņš mācījies pie Teodoro Duclere (1816-1867) – kas tika uzskatīts par meistaru ne tikai ainavu glezniecībā, bet arī par populāru kostīmu un scēnu autoru. 1862. gadā kļuva par Neopoles Mākslas Akadēmijas profesoru, vairākus viņa darbus ir komisionējis pats Krievijas Cars.
*„Posillipo skola”
Brīva ainavistu un gleznotāju grupa. „Posillipo skola” darbojās Posillipo piejūras apkaimē. Tās gleznotāji specializējās ainavās, kuras tajā laikā bija vairāk pieprasītas starp pircējiem no Eiropas, nekā katoļu reliģiskā tematika.
19. gs. sakumā darbi lielākoties attēloja fonā kādu atpazīstamu kalnu, vulkānu vai kalnu grēdu, bet šī gadsimta beigās – skatu uz pusapļveidīgo Neopoles krastu. Ainavas sevī iekļāva ūdeni, Neopoles krastus, ostas un pašu līci. Skats savā romantiskā idillismā ar laiku ietvēra ikdienas sadzīvi - kuģotājus, zvejniekus un viņu ģimenes. Gleznošana bieži tika veikta no Posillipo penisulas.