Arturs Mucenieks (1912-1984)
Grafiķis, gleznotājs. Dzimis rentnieka ģimenē. Sieva Zenta Muceniece – gleznotāja, meita Ilze Muceniece – gleznotāja. 1949 beidzis LVMA Glezniecības nodaļu; diplomdarbs “Fizkultūriešu svētki” (vad. O. Skulme). Strādājis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā par pedagogu un mācību daļas vadītāju (1950-56), izdevniecībā “Liesma” par albumu, plakātu un atklātņu redakcijas vadītāju (1966-68). Izstādēs piedalījies no 1948. Nozīmīgākas personālizstādes un piemiņas izstādes: Rīgā (1969-70, 1971, 1975, 76, 78-79, 80, 85), Ogrē (1978-79, 1989). Mākslinieku savienības biedrs no 1959.
Stājgrafikā pievērsies monumentalizētam, poētiski piesātinātam dabas un cilvēka tēla, ko īstenojis dinamiskajos linogriezumu ciklos (“Latvijas kolhozu svīta”, 1961; “Mēs gribam mieru”, 1962; “Pavasara dziesma”, 1967). Monumentalizētā tēla koncepciju attīstījis arī grāmatu grafikā, gk. Prozas darbu ilustrācijās (P. Bauģa “Cilvēki pie ūdeņiem”, 1961; R. Ezeras “Mežābele”, 1966, un “Aka”, 1972; A. Auziņa “Griezies, vilciņ!”, 1973) un plakāta mākslā (“Rīgai - 750”, 1951; cikls “Latviešu strēlnieki”, 1959; triptihs “Slava”, 1967; “8. marts”, 1968). Mucenieka glezniecībai raksturīgs kāpināts dinamiskums krāsu un formu attiecībās, vēlāk krāsu kontrasti kļūst klusinātāki, bet iegūst dramatisku zemtekstu (“Diendusa”, 1967; “Rīts”, 1972; “Meža taka”, 1973; “Novakare”, 1978; “Pilsētas panorāma”, 1979). Darbojies arī monumentālajā mākslā; darinājis vitrāžas kopā ar E. Cēsnieku (“Draudzība”, “1905. gads”, “1917. gads”).
Informācija iegūta:
“Māksla un arhitektūra biogrāfijās” Atb. red. A. Vilsons – Rīga, 1995 – 2. sēj. Mucenieks Arturs 131.-132.lpp. L. Reihmane