Glezniecība
Zeltiņš Voldemārs (1879–1909)
piedāvājumā 2 darbi
Voldemārs Zeltiņš (1879. 25. I – 1909. 13. IX) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā.
V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (Исаак Левитан) ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (Oсип Браз), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (Александр Бенуа), Džeimsu Vistleru (James Whistler), Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību.
No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru (Artur Schopenhauer)), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī.
Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās.