Glezniecība

Vīka Hilda

piedāvājumā 5 darbi

Hilda Vīka (īstajā vārdā Hildegarde Vīka, prec. Eglīte; 1897.-1963.)

Dzimusi Rīgā, liķieru rūpnīcas strādnieku ģimenē. Mācījusies vācu meiteņu amatniecības skolā Rīgā (1908-14.). 1. pasaules kara laikā strādājusi par žēlsirdīgo māsu, bērnu audzinātāju, kalponi Krievijā, Lietuvā, Polijā. 1918. gadā atgriezusies Latvijā, pēc grāmatvedības kursu beigšanas strādājusi par ierēdni Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, vēlāk Hipotēku bankā. Mācījusies Rīgas Tautas augstskolā (1920.-22), kur guvusi profesionālās pamatzināšanas glezniecībā pie A. Zauera (1922-1925) un U. Skulmes (1925-1927.) mākslas studijās.

Strādājusi eļļas un akvareļa tehnikā, izstādījusi arī zīmējumus. Visai daiļradei piemīt romantiska teiksmainība, neikdienišķība. Mākslā tāpat kā literatūrā, Vīka izmantojusi autobiogrāfiskus motīvus, kuros ikdienas ritums saplūst ar iztēli.
            Vīra literāta Viktora. Eglīša ietekmē Hilda Vīka pievērsusies dievturībai, sacerējusi mitoloģizētas ainas. Kopumā viņas daiļradē atklājas romantiski noskaņota, idealizēta, reizēm sentimentāla un pašpietiekama sievietes pasaule, kurā bieži vien noteicošais ir subjektīvais redzējums.
Viņas mākslai nav ne priekšteču, ne sekotāju, viņa ir savrupa ceļa gājēja

Izstādēs piedalās no 1927.g. ( Zaļās vārnas un Kultūras Fonda izstādes).

Personālizstādes Rīgā (1933./34.,1937.,1940.,1943.,1959.,1960.); Dobelē(1960.); piemiņas izstādes Rīgā(1971.,1974.,1983.,1984.,1988.), Dobelē (1978.,1984.), Liepājā, Kuldīgā (abas1978.), Valmierā (1985.), Aizkrauklē, Alūksnē (1986.).