Glezniecība

Valters Jānis / Johannes Walter-Kurau /

Arlberg Brucke

Trīs zēni pie upes

JĀNIS VALTERS (KURAUS)

(dzimis 1869.3.II Jelgavā, miris 1932.19.XII Drēzdenē), gleznotājs.

Dzimis tirgotāja, tālaika pilsētas rātskunga ģimenē.
Mācījies Jelgavas reālskolā, ko beidzis ar ļoti labām sekmēm. Tur sastapis arī savu pirmo skolotāju mākslā – rasēšanas un zīmēšanas pasniedzēju Kārli Vīsneru, kas zēna talantu novērtēdams, ieteicis viņam studēt tālāk, ieteikdams iestāties J. J. Dēringa studijā. Šajā laikā daudz ceļojis pa Zemgali, labi iepazīdams tās dabu, meklēdams studiju motīvus.

1889. gadā iestājas Pēterburgas Mākslas akadēmijā studēt A. Kivšenko un V. Makovska vadībā, ko sekmīgi beidz 1894. gadā ar diplomdarbu “Pie ostas” un iegūst II pakāpes mākslinieka grādu, jo jau studiju laikā ieguvis I un II pakāpes sudraba medaļas.
Aktīvi darbojies latviešu studentu pulciņā “Rūķis”, kas apvienoja Pēterburga studējošos radošo profesiju pārstāvjus un pauda demokrātiskas un nacionālas idejas 19. gadsimta 90. gadu beigās. Valters tajā iestājās 1893. gadā. Pēc akadēmijas beigšanas pievērsies patstāvīgai daiļradei, jo tālākām studijām trūka līdzekļu.

1894. gadā viņš Jelgavā organizē pirmo izstādi, kurā eksponē gan savus darbus, gan pilsētas muzeja krājumu un privāto kolekciju darbus.
1896. gadā kopā ar vēl sešiem latviešu māksliniekiem sarīkoja Etnogrāfisko izstādi Rīgā.
Kopā ar V. Purvīti aktīvi piedalījās Pēterburgas izstādēs un akadēmiskajās Pavasara izstādēs bija žūrijas loceklis.

1897. gadā iestājās V. Makovska meistardarbnīcā PMA Augstakajā mākslas skolā, ko absolvēja ar diplomdarbu “Jelgavas tirgus”, ko gleznoja savā dzimtajā pilsētā un kas guva augstu novērtējumu akadēmijas konkursa izstādē (pirms tam tas tika eksponēts izstādē Jelgavā kopā ar citiem saviem impresionistiska rakstura un V. Purvīša darbiem).
Pēc akadēmijas beigšanas Valters Jelgavā nododas aktīvai sabiedriskai un mākslas dzīvei. Sava tēva nama otro stāvu viņš izbūvē par darbnīcu, kur pulcējas vietējā inteliģence, notiek mūzikas vakari un viņš vada savu studiju.
Šajā laikā glezno viegli, impresionistiski, mazliet var atpazīt krievu reālisma skolas klātbūtni.

No 1898. līdz 1904. gadam Valters sarīko vairākas savu darbu izstādes Rīgā, Jelgavā un Koknesē, taču kritika nav sevišķi labvēlīga, lai gan nelielais gleznojums “Peldētāji zēni” gūst panākumus gan Berlīnes Secesijā, gan “Mir Iskusstva” izstādē Krievijā. Latvija tam ir par dumju un provinciālu.
Nesaskaņas pāraug dziļā konfliktā un Valters dzimteni pamet uz visiem laikiem, 1906. gadā emigrējot uz Vāciju, kur dzīvo līdz mūža galam. Līdz 1905. gadam viņš ir piedalījies apmēram 30 izstādēs, pārsvarā Krievijā un Rietumeiropā.

Emigrācijā Valters pievēršas Rietumeiropas tālaika aktuālajiem mākslas strāvojumiem, sākas viņa daiļrades attīstība ekspresionisma virzienā. Pēc aizbraukšanas uz Vāciju viņš saviem gleznu parakstiem sāk pievienot mātes pirmslaulību uzvārdu Kurau.
Vācijā ieradies, viņš apmetas uz dzīvi Drēzdenē, kur sākumā pelnās ar vijoļspēli vietējā orķestrī, pamazām kļūdams pazīstams arī kā gleznotājs, piedaloties mākslas izstādēs visā Vācijā: Berlīnē, Drēzdenē, Minhenē, Diseldorfā u.c.
Visa Vācijas perioda daiļrade iedalāma divos lielos posmos pēc mākslinieka dzīvesvietas – 1906. – 1917. gads - Drēzdenes periods un 1917. – 1932. gadam (līdz savai nāves dienai) ir Berlīnes periods. Kopumā tiek lēsts, ka Vācijas posmā tapis ap 3000 darbu.