Glezniecība
Eliass Ģederts
piedāvājumā 1 darbs
Ģederts Eliass (1887.23.IX – 1975.29.I)
Ģederts Eliass pamatzināšanas gleznošanā ieguvis Jelgavas reālskolā pie zīmēšanas skolotāja K. Visnera, 1903. gadā Jelgavā konsultējies arī pie J. Valtera un 1902 – 04. gados Rīgā pie V. Purvīša.
Kā aktīvu 1905. gada revolūcijas dalībnieku, viņu apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet 1907. gadā mākslinieks emigrēja uz Somiju, tad Dāniju un Beļģiju, tādējādi no 1908. līdz 1913. gadam Ģ. Eliass mācījās Briseles Karaliskajā Mākslas akadēmijā, un īsu laiku 1913. – 14. gados papildinājās Ž. P. Lorāna darbnīcā Parīzē.
1914. gadā viņš atgriezās Latvijā, Pirmā pasaules kara laikā, 1916. – 17. gados, dzīvoja Maskavā, un 1919. gadā strādāja Mākslas darbu aizsardzības komisijā.
Izstādēs Ģ. Eliass piedalījies kopš 1913. gada. 1967. gadā Rīgā bija skatāma viņa personālizstāde, savukārt Rīgā (1977) un Jelgavā (1977, 1982, 1987) tika sarīkotas piemiņas izstādes. Mākslinieks ir piedalījies arī Rīgas mākslinieku grupas izstādēs, jo no 1920. līdz 1938. gadam viņš bija Rīgas mākslinieku grupas biedrs.
1945. gadā uzņemts Mākslinieku savienības biedru pulkā. Kopš 1962. gada Latvijas PSR Tautas mākslinieks.
Ģ. Eliass bijis Latvijas Mākslas akadēmijas (1925 – 42) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pedagogs (1944 – 53), Figurālās meistardarbnīcas vadītājs (1925 – 32), Stājglezniecības darbnīcas vadītājs (1944 – 53), kopš 1938. gada – profesors (atkārtoti apstiprināts 1947. gadā).
Paralēli glezniecībai, piedalījies “Latviešu konversācijas vārdnīcas” izveidē, bijis vispārējās mākslas vēstures nodaļas redaktors (1928 – 40). Grāmatu “Franču jaunlaiku glezniecība” (1940, kopā ar K. Eliasu) un “Latvijas PSR Mākslas akadēmijas 20 gadi. 1919 – 1940” (1941, kopā ar A. Pupu), kā arī daudzu publikāciju autors.
Ģ. Eliass darbojies visos glezniecības žanros, strādājis eļļas, akvareļa, pasteļa, kā arī zīmuļa tehnikā. Pratis sakausēt nacionālās mākslas pamatus ar pasaules mākslas sasniegumiem.
Viņa glezniecības pamattēma ir latviešu zemnieku darbs un lauku daba. Mākslinieks bija viens no lauku darba tēmas aizsācējiem un tradīciju veidotājiem latviešu glezniecībā. Gleznojis arī portretus, aktus, klusās dabas, un pēdējā daiļrades posmā risinājis 1905. gada revolūcijas tēmu.
Mākslinieks ar dziļu izpratni un pietāti ieskatījies zemnieku dzīvē, strādājis piesātinātā, patumšā krāsu gammā, kurā ielaužas asi gaismas kontrasti. Smagnējās, kompaktās kompozīcijas ir kā noveles par lauku cilvēku darbu un dzīvi.
Ģ. Eliass tiek uzskatīts par vienu no latviešu reālistiskās glezniecības ievērojamākajiem, vispusīgākajiem un konsekventākajiem meistariem.
Mākslinieks apbalvots ar vairākām Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1922, 1924, 1928, 1929), Beļģijas Leopolda II ordeni (1927), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu (1934), 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1936), PSRS Mākslinieku savienības goda diplomu konkursizstādē “Tematiskā glezniecība” Tallinā (1959).
Ģ. Eliasa Jelgavas Mākslas muzejā iekārtota pastāvīga mākslinieka darbu ekspozīcija, memoriālās mājas statuss piešķirts Platones pagasta Zīlēniem.