Stefans Bercs (1893 - 1961)
( 1893.9.4. Rīgā - 1961.22.7. Florencē, Oregonas s'tatā, ASV, apbedīts kapsētā ''Rose city'', Potrlendā) - -metālmākslinieks, juvelieris.
Juveliera amatu apguvis pie zeltkaļa A. de Heija. Zināšanas papildinājis Mākslas akadēmijā Hanavā Vācijā. 1939. ieguvis Ljas Amatn. kameras meistara diplomu. Izstādēs piedalījies no 1923. Neatkarīgo mākslinieku vienības b. (no1923). Latv. mākslin. apvienības b. (no 1947, Vācijā), Oregonas mākslas b-bas b. (no 1952, ASV), Latv. daiļamatn. savienības b. (ASV; gravieru, zeltkaļu un sudrabkaļu vecākais). 1920-44 strād. savā darbnīcā, ko 1939 uz V. Millera ordeņa r-cas bāzes paplašinājis. Izgatavojies nozīmītes, ordeņus, zīmotnes, monogrammas u.c. gravējumus zeltā un sudrabā, izmantojot arī emalju pēc saviem un citu autoru metiem. Ljas dārgmetālu markas autors (1925). Sast. tabulas dārgmetālu aprēķināšanai sakausējumos. B. ir unikālu mākslas darbu - metālā izpildītu gleznu un skulptūru autors. Darinājis gleznas gk. vara kalumā (''Lāčplēsis'', ''Aizgājēji'', ''Senlatvju pils''), gravējumā (gk. sudrabā) ar uzsvērtu līnijas nozīmi (''Saules meita'', ''Nakts'') un gleznas, kurās krāsu aizvietojis ar metālu. Šīs gleznas izgatavotas ar metāla salaiduma (''Spēks un daile'', ''Mīlestība un naids'') un metāla plākšņu salikuma (''Brīnumputns'', ''Pūt, vējiņi!'', ''Tilts'', ''Murga'', ''Upuris'') metodi. Darinājis arī portretus ("Pašportrets''). Ieceru īstenošanai izmantojis gan tīrus metālus, gan dažādu metālu sakausējumus.
B. daiļradei raksturīgas divas tematiskas un stilistiskas līnijas - viena saistīta ar tautas mākslu un tradīcijām, otra - ar pasaules mākslas pieredzi. Darinājis arī rotaslietas (ar etnogr. ornamentu sudraba un emaljas tehnikā, gan no viena dārgmetāla ciļņveida tehnikā, kā arī savienojumā ar pusdārgakmeņiem) un dekor. sienas šķīvjus (''Kur darbs, tur maize'', 1937, 1. Ljas daiļamatn. izstādē apb. ar sudraba medaļu; ''Dūku, dūku, balodīti...'').
1944 devies trimdā uz Vāciju, no 1950 - uz ASV. Strād. firmā ''Zell Bross". Emigrācijā turpinājis iepriekšējos stilistikas un tematiskos virzienus, tomēr tēlojuma izteiksme abstraktāka. Vācijā darinājis arī spalvas zīmējumus un gleznojumus temperas krāsās (''Vidzemes jūrmala'', ''Apsnigušās egles''), kā arī tušas zīmējumus (''Svētozols'', ''Rudzu gubas''). Nozīm. darbi ir Krievijas caram Nikolajam II darinātais ģerbonis (ar emalju reljefā) un balta marmora pulkstenis ar dārgakmeņiem (ap 1912), medaļas ''Par darbu un centību'' (30. gadi, pēc E. Dzeņa zīm.), ''Par izciliem nopelniem'' (1932, pēc S. Vidberga zīm.).
Piedalījies 37 starpt. izstādēs (Francijā, Beļģijā, Krievijā, Vācijā, AVS). 1925 Pavasara salonā Parīzē godalgots ar ''Grand Prix''. Darbi atrodas privātās kolekcijās Ljā un ārzemēs, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Ljas mākslas muzejā, Rīgas Vēst. un kuģniecības muzejā un Ljas Vēst. muzejā.
V. Raudzepa
Izmantotā literatūra:
Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Atb. red. A. Vilsons – Rīga, 1995 – 1. sēj.