Glezniecība

Zārdiņš Ādolfs

piedāvājumā 38 darbi

Ādolfs Zārdiņš (1890.8.II – 1967.7.II)

 

Ā.Zārdiņš darināja nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās. Sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, reliģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Darbos atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskas un garīgās dzīves eksistence.

Ādolfs Zārdiņš – nomira 77 gadu vecumā kā neviena neatzīts mākslinieks. Pēc viņa nāves 30 gadus dzīvojamās mājas bēniņi glabāja viņa dzīves un daiļrades noslēpumu. 1997. gada rudenī tika atklāti šie neparastās dzīves emocionālie un neparasti drosmīgie darbi. Mākslinieki, kritiķi, mākslas zinātnieki – visi bija vienisprātis, ka latviešu mākslas vēsturē ir atvērta jauna lappuse. Sarīkotas vairākas piemiņas izstādes Rīgā, Vācijā, Maskavā (viena no tām A. Puškina valsts mākslas muzejā 1999.)

Ādolfs Zārdiņš gleznot un zīmēt sācis agri. Pēc tēva nāves ap 1910. gadu māte ar 6 bērniem pārcēlusies uz Vitebsku. 1920. gadā viņš kopā ar ģimeni atgriezies Rīgā.
Ā. Zārdiņš apmeklējis Neatkarīgo mākslinieku vienības studiju, piedalījies šīs vienības izstādēs (1931, 1933, 1935), taču viņa lūgums uzņemt vienībā ticis noraidīts (1937).
1930. gadu beigās mākslinieks apmeties mājā Jūrmalā, kur savrupībā nodzīvojis līdz mūža beigām.
Viņš fanātiskā neatlaidībā zīmējis, gleznojis, lasījis, rakstījis īpatnēju “dienasgrāmatu”. Pēc Otrā pasaules kara bieži strādājis badā un aukstumā, bez piemērotiem materiāliem. Pēdējos gados, šķiet, smagi slimojis. 1990. gadu beigās radinieki nodeva atklātībai Ā. Zārdiņa radošo mantojumu.

Piemiņas izstādes sarīkotas Rīgā (1998), Veclārā (Vācijā) un Maskavā (divas 1999; viena  A . Puškina tēlotājmākslas valsts muzejā Maskavā 1999. gada jūlijā ), Itālijā (2006).

Mākslinieks darinājis galvenokārt nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās, visbiežāk temperā, akvarelī uz papīra vai kartona. Sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, reliģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Ā. Zārdiņa uzskati veidojušies19. – 20. gs. Mijas Rīgas birģeriski kosmopolītiskajā kultūrā ar tās simbolisma un jūgendstila akcentiem, vēlāk attīstījušies Vitebskas krieviski hasīdiskajā vidē, kur spēcīgas arī modernisma tendences (“Мир искусство”, sezanisms, neoprimitīvisms). Latvijā viņa darbos parādās fovisma, ekspresionisma, vēlīnā kubisma, “jaunās lietišķības” ietekmes. Mākslinieka darbos tās izmantotas kā dekoratīvi formas elementi robustās, bieži idealizētās vīzijās, kurās izšķiroši ir subjektīvie faktori: dzīvošana ārpus realitātes un atgriešanās gadsimtu mijas pasaules izjūtās, asociatīvas reminiscences par lasītiem tekstiem, radot t.s. individuālo mitoloģiju. Jūrmalas periodā šīs tendences iegūst stilistisku izsmalcinātību, tehnisku meistarību, kas sasaucas ar Art Deco. Smagnēji krāsainos gleznojumus temperā, guašā, blīvi klātos akvareļus nomaina izmēros mazāki tēlojumi, kuros galvenais izteiksmes līdzeklis ir kaligrāfiski vijīgas līnijas attiecības ar viegliem, caurspīdīgiem akvareļu toņiem. Kompozīcijas tiek kārtotas ciklos, sērijās. Tajās atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskās un garīgās dzīves eksistence. Daudzveidīgie sižeti risināti kā pirmatnēji rituāli, mistērijas, un tajos liela vieta atvēlēta teatralizētiem motīviem, cirkam, dejai. Daudz tēlots cilvēka ķermenis gan kails, gan fantastiski apģērbts, gan stilizēts, gandrīz abstrakts, gan naturālistisks. Ā. Zārdiņa tēlainībā grūti novilkt robežu starp citēšanu kā daiļrades metodi un 20. gs. raksturīgo stilu sajaukumu.

Informācija iegūta:

 

 

“Māksla un arhitektūra biogrāfijās” Atb. red. A. Vanaga – Rīga, 2003 – 4. sēj.;

«Адолф Зардиньш». Каталог. Государственный музей изобразительных искусств им. А. С. Пушкина. – Мaskava , 1999. gada jūlijs – R.: Neputns, 1999. ;

L. Pestova „Ādolfs Zārdiņš”, tulk. A. Osmanis – R.: Neputns, 2004.