Glezniecība

Bīne Jēkabs

piedāvājumā 5 darbi

Jēkabs Bīne  (1895.11. IV Rīgā – 1955.24.X Rīgā) – gleznotājs, vitrāžists, pedagogs un mākslas kritiķis.

Dzimis tirgotāja ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas Mākslas skolā (1913 – 15), Harkovas mākslas skolā. Beidzis LMA J. Tillberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu – „Augšāmcelšanās” (1926).

1942 – 44 docents LMA, vadījis ģipša galvas un portreta zīmēšanas klasi.
1951. – 55. gados strādājis LPSR Mākslas kombinātā.

Izstādēs piedalījies no 1917. gada.
Personālizstādes: Rīgā (1937, 1942)
Piemiņas izstādes: Tukumā (1969), Koknesē un Kuldīgā (1978), Rīgā (1969).
Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādes (1922 – 28).
Latvju mākslinieku biedrības izstādes (1928 – 38).

Biedrības „Dardedze” biedrs (1939).
MS biedrs no 1945. gada.

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1955).

Strādājis visos glezniecības žanros, īpaši sadzīves žanrā un portretā, nereti izmantojis mitoloģiskus sižetus. Daiļradē kopis reālisma tradīciju, ir darbi arī ar dekoratīvisma un stilizācijas iezīmēm („Darbnīcā”, 1923; „Maltuvē”, 1924; „”Ābolu mizotāja, 1927; „Māte ar bērnu”, 1929; „A. Saulieša ģīmetne”, 1932; „Dievs, Māra, Laima”, 1932; „Ūsiņš”, 1933; „Kursiete”, 1939; „Vezuma krāvēji”, 1945; „Pionieri atpūtā”, 1948).
Darbojies monumentālajā mākslā; gleznojis altārgleznu Cesvaines (1924), Jumpravas (1926), Vecsaules (1927) baznīcai. Pēckara gados pievērsies galvenokārt vitrāžai (A. Upīša un J. Raiņa portreti Literatūras un mākslas vēstures muzejā, 1953 un 1954; vitrāža LPSR AP namā, 1955).

Sarakstījis grāmatu „Krāsu saskaņas mācība” (1936), apcerējumus „Mākslas vēstures” 2. sēj. (V. Purvīša red.) par tēmām „Baroka un rokoko glezniecība Itālijā”, „Baroka un rokoko glezniecība Anglijā”, „17. un 18. gs. glezniecība Vidus un Ziemeļu Eiropā”; rakstījis mākslas kritikas izdevumos: „Atpūta”, „Brīvā Zeme”, „Studentu Dzīve”, „Sējējs”.

Apbalvots ar KF stipendiju (1927 – 28) un godalgu (1933).

1970. gadu 2. pusē Vecbebru sovhoztehnikumā iekārtota J. Bīnes atceres ekspozīcija.