Strazdiņš Jēkabs Alfrēds dzimis 1905.13.III Cēsu apr. Jaunpiebalgas pag. Strazdos , miris 1958.21.III Rīgā, apbedīts Meža kapos.
Gleznotājs, pedagogs un kritiķis.
Tēvs „Strazdu” māju saimnieks, māte – vecmāte.
Beidzis Jaunpiebalgas draudzes pamatskolu (1923).
LMA Ģ. Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu (1933) ar diplomdarbu „Ganos”.
Mācījies Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā (1929 – 1932). Mākslas studiju nolūkā bijis Itālijā (1933). Mākslinieku biedrības „Radigars” biedrs (1930, izslēgts 1934), biedrības „Zaļā vārna” biedrs (no 1935).
Mākslinieku Savienības biedrs (1944 – 1949, atjaunots 1956).
Izstādēs piedalās no 1929.
Personālizstādes:
Rīgā (brīvā dabā kopā ar Ž.Ventaskrastu), Ventspilī, Liepājā (visas 1934).
Piemiņas izstādes:
Rīgā (1965, 1975, 1985).
Piedalījies Kultūras Fonda izstādēs (no 1935.), kopējās izstādēs (1940 – 1948, visas Rīgā);
Cēsu novada mākslas izstādēs (no 1956);
Romas stipendiju konkursā ar gleznu „Darbs” (1935).
Strādājis par zīmēšanas skolotāju Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1937. – 1944), par pedagogu LVMA un LVU (1944 – 1949). Apbalvots ar LPSR APP goda rakstu (1949.)
Politiski represēts, notiesāts un izsūtīts uz Bratsku (KPFSR; 1949).
Latvijā atgriezies 1954.
Viens no spilgtākajiem žanra gleznotājiem Latvijā, balstījies uz 20. gs. s. Latvijas mākslas tradīcijām. Ietekmējies no T. Ūdera plastiskās valodas cilvēka ķermeņa tēlojumā.
Gleznojis eļļas tehnikā un zīmējis ar ogli, lauku darba tematikai veltītas kompozīcijas („Darbs” 1935, „Ganības” 30 – tie., „Jaunsaimnieks” etc.)
Publicējis arī rakstus par mākslu un mākslas vēsturi laikrakstos „Jelgavas avīze”, „Tēvija”, „Tēvijas sargs”, „LM”, žurn. „K”, „Sējējs”, krāj. „Raksti un māksla”, b-bas „Radigars” izst. katalogos, laikraksta „Brīvā zeme” pastāvīgais korespondents (no1934.).
Uzsvēris satura nozīmību mākslā, kritizējis modernisma formālismu un iestājās par „zemnieciskam garam tuvu mākslu”.