Glezniecība

Liepiņš Jānis

piedāvājumā 2 darbi

Jānis Liepiņš (1894.8.VIII – 1964.2.XI)

Mācījies Jūlija Madernieka mākslas studijā (1910 – 11), Kazaņas mākslas skolā (1911 – 13), kā arī Mihaila Bernšteina mākslas studijā Petrogradā (1913 – 17).
1927. gadā studiju nolūkā apceļojis Vāciju un Franciju.

Izstādēs piedalījies kopš 1918. gada.
Personālizstādes Rīgā (1959).
Piemiņas izstādes Rīgā (1974, 1984).
Darbi eksponēti Maskavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Kopenhāgenā, Varšavā, Prāgā, Londonā, Parīzē u.c. Vairāki no tiem palikuši Lietuvas, Polijas, Zviedrijas un Anglijas muzejos.

1921. – 1940. gados bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs.
No 1945. gada Mākslinieku savienības biedrs.
1930. un 1934. gados saņēmis Kultūras fonda prēmijas, bet 1964. gadā LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu.

Strādājis par dekoratora palīgu Nacionālajā teātrī un Nacionālajā operā (1920 – 22).
Bijis Valsts Mākslas akadēmijas pedagogs (1940, 1944 – 50), profesors (1946). Tāpat Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas 2. figurālās meistardarbnīcas vadītājs (1940 – 41), Stājglezniecības darbnīcas vadītājs (1944 – 50).

J. Liepiņa agrīnajos darbos parādās zināma kubisma ietekme, bet ap 1930. gadu gleznojums kļuvis atraisītāks, plastiskāks, paplašinājies arī žanru loks – blakus krogus skatiem un klusajām dabām, mākslinieka uzmanību piesaistījis zvejnieku dzīves un darba tēlojums (1930. gados viņš ar paša būvētu jahtu apceļo zvejnieku ciemus), kā arī zemnieku darbi un portreti.
Viņa daiļradē vērojama noteikta attīstības pamatlīnija – no konstruktīvisma un plaknes uz sulīgu, reālistisku lietu un priekšmetu pasaules tēlojumu.
Pēc Otrā pasaules kara mākslinieka kompozīcijās joprojām dominē zvejnieku dzīve un darbs. Taču agrāko smagnējību, izteiksmes spēku nezaudējot, it kā vieglāku padara jau raitāks gleznieciskais rokraksts un šķietami mīkstāks, pustoņiem bagātināts kolorīts.