Glezniecība
Kazaks Jēkabs
piedāvājumā 3 darbi
(1895.18.II – 1920.30.XI)
Jēkabs Kazaks 1908. – 1913. gadam mācījies Rīgas reālskolā. 1913. gadā iestājies Rīgas pilsētas mākslas skolā, kuras direktors no 1909. gada bija V. Purvītis.
1914. gada aprīlī J. Kazaks dažus zīmējumus pirmoreiz izstādīja Latviešu mākslas veicināšanas biedrības organizētajā grafikas izstādē.
1915. gadā Rīgas pilsētas mākslas skola beidza pastāvēt, un V. Purvītis meklēja iespējas saviem audzēkņiem turpināt mācības Krievijas skolās. Tāpēc 1915. gada rudenī topošais mākslinieks devās uz Penzu (kopa ar R. Sutu), kur mācījās figūru klasē. Ceļā uz Penzu viņš iegriezās arī Pēterburgā un apmeklēja ermitāžu tā gūstot svarīgus iespaidus.
1915. gada beigās brīvajos vakaros viņš sāka strādāt Latviešu bēgļu apgādes komitejas kantorī.
1915. gadā Penzā J. Kazaks pateicoties tam, ka skolā bija īpaša grafikas darbnīca, iepazinās ar oforta tehniku.
K. Baltgailis, J. Kazaks, R. Mačernieks un R. Suta kopā izdeva žurnālu rokrakstā “Četru vīru patiesība”, iznāca tikai divi numuri, un J. Kazaka apakš numura nosaukums bija “Dūmi”.
Penzas mākslas skolā viņš mācījās apmēram pusotru gadu, un jau pirmajos 1916. gada darbos atklājās kā pilnībā nobriedis mākslinieks. 1916. gada pavasarī kopā ar R. Sniķeri devās uz Maskavu, kur apskatīja impresionistus, postimpresionistus, vecmeistarus, senkrievu ikonas, kā arī futūristu izstādi. Otrreiz J. Kazaks apmeklēja Maskavu 1917. gadā un apskatīja Pikaso, Matisa u.c. mākslinieku darbus, no kuriem visvairāk viņu ietekmēja Andrē Derēna gotiski lauzītās formas.
1917. gadā J. Kazaks sarīkoja nelielu izstādi Penzā.
Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru iespaidā J. Kazaks kļuva par laikmeta traģisma atspoguļotāju latviešu mākslā. 1917. gadā viņš veidojis daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un atbrīvošanos no nejaušā. Viņš pārveidoja dabas formas un saasināja gaismēnu attiecības.
1917. gada pavasara beigās kopā ar R. Sutu viņš atgriezās Rīgā, bet trūkst ziņu, vai J. Kazaks pabeidza Penzas mākslas skolu.
1917. gada augustā mākslinieks pieteicas 5. Zemgales pulkā, bet, kad, nespēdami noturēt Rīgu, strēlnieki devās prom, viņš tiem nesekoja un palika pilsētā.
1918. gada vasarā kopā ar J. Liepiņu, A. Cīruli un J. Sakni Zeltiņa grāmatnīcā Rīgā Tērbatas ielā noorganizēja savu darbu izstādi. 1918. gada gleznojumos J. Kazaka darbi kļuvuši gleznieciskāki, pieaugusi triepiena plastika.
1918. gada oktobrī J. Kazaks devās uz Alūksni, kur strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju, un 1918. gada 30. novembrī uzstājās ar priekšlasījumu “Par mākslu”, izklāstot savus teorētiskos uzskatus.
1919. gadā viņš pārcēlās atpakaļ uz Rīgu, tika dibināta Ekspresionistu grupa, kurā iesaistās arī J. Kazaks. Šī grupa 1919. gadā izdod linogriezumu mapi “Ekspresionisti”. 1920. gadā pārdēvējas par Rīgas mākslinieku grupu, un J. Kazaks kļūst par tās pirmo priekšsēdētāju. 1920. gadā norisinās grupas pirmā izstāde.
1919. gadā piedalās Latviešu retrospektīvajā izstādē Pilsētas mākslas muzejā.
1920. gadā J. Kazaks mirst no smagas slimības (tuberkulozes).
1922. gadā Rīgas mākslinieku grupa sarīkoja Kazaka atstāto darbu izstādi. 1995. gadā Rīgā tika izveidota viņa piemiņas izstāde.
Viņa daiļradi var iedalīt sekojošos posmos:
1912. – 1916. gadi – impresionisma ietekme;
1916. – 1918. gadi – monumentāli sintezējoša glezniecība ar izteiksmes ekspresiju;
1918. – 1920. gadi – jauni dekoratīvās glezniecības meklējumi.
Kubisma stilistiskie paņēmieni Kazaka glezniecībā izpaudās kompozīcijas konstruktīvā stingrībā un formu ģeometrizācijā, taču būtiski viņa daiļradei bija vecmeistari paraugi.
Pēdējā dzīves gadā viņa glezniecība ieguva optimistiskāku raksturu, krāsas kļuva skanīgākas, gaišākas.
Mākslinieks vienlaicīgi bija moderns un tautisks, drosmīgs un atturīgi vērtējošs.
Blakus glezniecībai, daudz strādājis arī grafikā (tušas zīm., linogriezums, kokgriezums u.c.).
Izmantotā literatūra:
1) Lamberga D. Jēkabs Kazaks. - Rīga, 1995.
2) Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Atb. red. A. Vilsons. – Rīga, 1996. – 2. sēj.
3) Siliņš J. Latvijas māksla 1915 – 1940. – Stokholma, 1988. – 1. sēj.