Glezniecība

Feders Jūlijs

Jūras krasts pie Orro Igaunijā

Jūras krasts Orro

Jūlijs Feders (1838.19.VI – 1909.19.I)

Jūlijs Feders 1857. gadā pabeidzis privāto ģimnāziju, un iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur mācījies pie S. Vorobjova, kas bija akadēmijas kanonu sargātājs. Tomēr J. Feders daudz gleznoja dabā. Viņa gleznojuma manierē ieraugāma arī akadēmijā pastāvošo kanonu ietekme, īpaši sākuma periodā. 1860. un 1861. gadā ieguvis sudraba medaļas. 1962. gadā, pēc tēva nāves, no akadēmijas izstājies.
1863. gadā par iesūtītajiem darbiem viņš saņēmis brīvmākslinieka, 1874. gadā – 1. pakāpes mākslinieka, 1880. gadā – akadēmiķa grādu. 1893. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas padome piešķīra J. Federam profesora grādu, bet kņazs Vladimirs to neapstiprināja.
Pēc izstāšanās no akadēmijas mākslinieks apmetās uz dzīvi Jelgavā un strādāja reālskolā par zīmēšanas skolotāju (1863 – 75). 1968. gadā viņš atvēra arī savu fotodarbnīcu.
Šajā Jelgavas periodā viņš daudz strādāja un ceļoja. Apmeklējis Šveici (1865), Franciju, Spāniju, Norvēģiju (1874).
1875. – 76. gados papildinājies Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie sava studiju biedra E. Dikera.
1874. gadā Vispasaules izstādē Londonā J. Feders saņēmis sudraba medaļu par gleznu “Pēc vētras”, ko nopircis Persijas šahs un aizvedis uz Teherānu.
1876. gadā mākslinieks pārcēlies uz Ukrainu un līdz 1886. gadam strādājis jaunizveidotajā Belgorodas tautskolotāju seminārā.
1878. gadā ieguvis Mākslas veicināšanas biedrības 2. prēmiju par vairākām Kurskas guberņas ainavām.
No 1886. gada J. Feders dzīvojis Pēterburgā, 1886. – 98. gados bijis zīmēšanas skolotājs kņazes M. Teņiševas komercskolā.
Nereti piedalījies apvienības “Rūķis” rīkotajos vakaros. Vasarās braucis uz Latviju, daudz gleznojis dabā, tas veicinājis interesi par nacionālo ainavu.
1898. gadā mākslinieks atgriezies Belgorodā, bet pēdējos dzīves gadus no 1905. gada pavadījis Ņežinā.

Izstādēs J. Feders sācis piedalīties jau studiju gados, arī turpmāk regulāri sūtījis darbus ikgadējām Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādēm. 1908./09. gadā Rīgā sarīkota J. Federa galvenokārt Latvijā gleznoto darbu personālizstāde, kas tika eksponēta arī Koknesē.
Pēc mākslinieka nāves, sākot ar 1. latviešu mākslinieku darbu izstādi 1910. gadā, viņa darbi visai regulāri tika iekļauti Latvijas mākslas retrospektīvajās skatēs. Viņa pēcnāves izstāde sarīkota Pēterburgas Māksla akadēmijā (1911), piemiņas izstādes Rīgā (1953, 1963, 1988), Ņežinā (1985).

1870. gadu sākumā viņš aktīvi izkopa savu meistarību. Šajā laikā viņa darbos dominē romantiska izjūta un dramatisks dabas stāvokļa tēlojums. Mākslinieku saistīja arī ziemeļu daba.
Sākot ar 1870. gadu vidu dabas uztverē un mākslinieciskajā vispārinājumā J. Feders virzījās uz harmonisku, monumentālu dabas tēlu atklāsmi.
Dzīvojot Ukrainā, daudz gleznoja turienes ainavu. Īpaši iemīļots motīvs – ainava ar krīta kalniem. Parādās arī daži romantiski motīvi. Šajā gadu desmitā viņš guva atzīstamus panākumus Ukrainas saulaino ainavu plenēra gleznojumos. Atsevišķos gadījumos vērojams izteikti ekspresīvs triepiens.
Pēterburgas periodā kontakti ar latviešu jauno mākslinieku paaudzi no jauna sakāpināja J. Federa interesi par nacionālo ainavu.
19. gadsimta 90. gados un 20. gadsimta sākumā mākslinieks uzgleznoja lielu skaitu dabas studiju, kurās attēlotas Latvijas skaistākās vietas, galvenokārt Kokneses un Siguldas skati. Viņš joprojām gleznoja arī Krievijas un Ukrainas ainavas, sniedzot visai ekspresīvu, pat dramatisku dabas tēlojumu.
Dramatisms jaušams arī dažās industriālās ainavās, ko J. Feders gleznojis 1890. gadu beigās laikmeta noskaņu ietekmē. Šeit viņš mēģinājis ienest noteiktu sociālu zemtekstu. Atsevišķos studiju gleznojumos mākslinieks sasniedzis lielu formas lakonismu, noskaņas un tonalitātes smalkumu, zīmējuma vieglumu un izteiksmīgumu. Tas liecina par to, ka gleznotājs līdz pat mūža galam nemitīgi attīstīja savu dabas uztveri un glezniecību, dzīvojot līdzi laikmeta mākslas attīstības gaitai.
J. Feders uzskatāms par latviešu ainavu glezniecības iedibinātāju 19. gadsimta otrajā pusē. Spilgts krievu un vācu akadēmiskās, reālistiski romantizētās skolas pārstāvis, nosacīti reālistiskā impresionisma iestrāvojumi (gaismojums, gaisa un ēnu gleznojums) dzīves otrās puses darbos.


Izmantotā literatūra:
1) Latviešu tēlotāja māksla 1860 – 1940. Atb. red. S. Cielava – Rīga, 1986.
2) Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Atb. red. A. Vilsons – Rīga, 1995 – 1. sēj.