Glezniecība

Cīrulis Aleksandrs

Vecā klētiņa

Aleksandrs Cīrulis (1886-1969) - arhitekts, gleznotājs, grafiķis.

Dzimis zemkopju ģimenē. Pirmo profesijas izglītību sācis apgūt J. Valtera studijā, būdams Jelgavas reālskolas audzēknis. Beidzis Rīgas Politehniska institūta celtniecības nodaļu (1914). izstādēs piedalījies no 1908, būdams arhitektūras studentu mākslas pulciņa biedrs. 1. pasaules kara bēgļu gaitās dzīvoja Omskā, kur kopā ar K. Baltgaili rīkoja latviešu mākslinieku darbu izstādes. 1921 atgriezies Rīgā un kļuvis par vienu no aktīvākajiem Neatkarīgo mākslinieku vienības biedriem, piedalījies visās šīs biedrības rīkotājās izstādēs. 1923 kļuvis par KF stipendiātu.

Glezniecībā strādājis visos žanros ar eļļu, pasteli, temperu. Figurālajās kompozīcijās iecienīts tirgus skatu motīvs. Darinājis arī simboliskus darbus ar skaidri izteiktu mistisku noskaņu. Gleznojis Vidzemes ainavas, kurās liela nozīme ūdeņu atainojumam. Formas ziņā tās balstītas uz laukumu kompozīcijām, tām raksturīga zināma dekorativitāte, kaut gan kritika nereti dēvē Cīruli par V. Purviša epigoni. Cīrulis ir viens no sava laika rosīgākajiem akta glezniecības kopējiem; viņa darbi iezīmīgi ar teicamu zīmējuma lietojumu (“Peldētājas”, “Vaļīga pozā”). Zīmējums kā profesionāla kvalitāte dominē arī Cīruļa grafikās. Darbojies žurnāla “Svari” tapšanā, piedalījies arī Grafiķu biedrības rīkotajās izstādēs. Projektēja un realizēja arī lietišķas mākslas darbus.

Cīruļa simt gadu piemiņas izstāde Rīgā (1986, kopā ar P. Kundziņu un J. Pūpolu).   

Materiāls sagatavots pēc:

„Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 1. sēj., - R.: „Latvijas enciklopēdija”, 1995.,-239. lpp., I. Burāne, 104. lpp..