Glezniecība
Baltgailis Kārlis
piedāvājumā 5 darbi
Kārlis Baltgailis (1893. 27. III Cēsu apr. Gatartas pag. – 1979. 15. II Cēsis) - gleznotājs un pedagogs.
Dzimis zemnieku ģimenē (pēc iztiesāšanas no mājām tēvs bijis svērējs Rīgas ostā).
Mācījies Jāņa Rozentāla studijā (1906. – 1907.), Ata Ķēniņa reālskolā, kur zīmēšanas skolotājs bijis Jūlijs Madernieks (1907. – 1911.). 1917. gadā beidzis Penzas mākslas skolu.
1917. kā brīvprātīgais iestājies 5. Zemgales Latviešu strēlnieku pulkā, apbalvots ar Jura krustu par cīņām pie Mazās Juglas; 1918. – piedalījies cīņās Sibīrijā, 1920. kopā ar Imantas pulku no Vladivostokas atgriezies Latvijā. No 1920. – 1922. gadam strādājis par skolotāju Cēsu arodskolā un sieviešu ģimnāzijā. No 1922. – 1944. bijis zīmēšanas un mākslas vēstures pedagogs Jelgavas skolotāju institūtā, no 1945. – 1956. – Cēsu 2. vidusskolā.
Izstādēs piedalījies no 1913. gada.
1919. – sarīkojis Latviešu mākslinieku darbu skati Omskā.
Personālizstādes - Jelgavā 1923., 1939., Rīgā 1964., Cēsīs 1978..
Pēcnāves izstādes – Priekuļos 1979., Jelgavā 1980., Cēsīs 1983..
Aktīvs mākslas dzīves organizētājs Latvijā no 1925. gada. - laika, kad tika izveidota mākslinieku literātu un aktieru apvienība „Zaļā vārna”, bijis tēlotājas mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam.
Veicis plašu mākslas propagandas darbu Jelgavā, Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Pēc otrā pasaules kara līdzīgu darbu veicis Cēsīs, kur organizējis ikgadējas novada mākslinieku darbu skates. Mākslinieku Savienības biedrs no 1945. gada, izslēgts 1950. un atjaunots 1958. gadā.
Visu mūžu krājis un sistematizējis latviešu mākslas vēstures materiālus. Bija nodomājis izveidot latviešu mākslinieku vārdnīcu, bet darbs palika nepabeigts atbalsta trūkuma dēļ. Kultūras fonda stipendiju mākslinieks saņēmis tikai 1924./25. gadā.
Daiļradē risinājis galvenokārt strēlnieku tēmu („Kritušais karavīrs”, 1927; „Jātnieks”, 1927; „Vecie strēlnieki”, 1927; „Pēc kaujas”, 1929; „Nāves sala”, 1934; „Tīreļpurvā”, 1934; „Strēlnieki pie ugunskura”, 1936). Liela daļa 20. un 30. gadu darbu gājusi bojā Jelgavā, pēc 2. pasaules kara tie tika atjaunoti, balstoties uz atmiņu. Gleznojis arī portretus, ainavas, sadzīves žanra darbus - galvenokārt lauku darbu tēmas. Strādājis galvenokārt temperā un akvareļglezniecībā. Lakonisks - kolorītā, kompozīcijā un zīmējumā. Ekspresīvs – ritmos. Kompozīcijā akcentējis darbību, kustību. Ap 40. gadiem pievērsies arī Bībeles sižetiem.
Materiāls sagatavots pēc:
„Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 1. sēj., - R.: „Latvijas enciklopēdija”, 1995.,- G. Tidomane, 42.- 43.lpp..