Glezniecība

Purvītis Vilhelms

piedāvājumā 3 darbi

Vilhelms Purvītis (1872.3.III – 1945.14.I)

Vilhelms Purvītis ir slavenākais un iecienītākais ainavists, dabasskatu glezniecības skolas pamatlicējs, Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors, Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors, izstāžu rīkotājs ārzemēs.

V. Purvītis ir viena no izcilākajām 20. gadsimta personībām Latvijā.
Mākslinieks kopā ar J. Rozentālu, Ā. Alksni un J. Valteru pieder pie otrās latviešu profesionālo mākslinieku paaudzes, kas sevi radoši pieteica 19. gadsimta 90. gados un pievērsās dzimtās dabas un tautas dzīves atspoguļojumam.
1880. – 1885. gados mācījies Zaubes draudzes skolā, 1886. – 1887. gados Kļasticu pagasta skolā, 1887. – 1888. gados Drisas apriņķa skolā.
1890. gadā kļūst par Pēterburgas Mākslas akadēmijas brīvklausītāju, 1891. gadā strādā modeļu gleznošanas klasē. 1896. gadā ieskaitīts A. Kuindži ainavu meistardarbnīcā. 1897. gadā Purvītis pabeidz Pēterburgas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu “Pēdējie stari” un iegūst pirmās pakāpes mākslinieka grādu, lielo zelta medaļu un stipendiju ārzemju komandējumam.
1898. gadā mākslinieks dodas uz Parīzi, kopumā Eiropā pavadot piecus mēnešus.
1899. gadā atgriežas Rīgā.
1892. – 1897. gados V. Purvītis darbojas pulciņā “Rūķis”. 1898. – 1903. gados ir mākslinieku biedrībā “Mir iskusstva”. 1899. – 1911. gados darbojas mākslas veicināšanas biedrībā “Kunstverein”. 1912. – 1940. gados Rīgas Latviešu biedrības biedrs. 1920. – 1940. gados Rotari kluba biedrs. 1925. gadā ievēlēts par Neatkarīgo mākslinieku vienības goda biedru.
1899. – 1906. gados V. Purvītis pasniedzis gleznošanas privātstundas Rīgā.
1906. gadā pārceļas uz Rēveli (Tallina), kur līdz 1909. gadam dzīvo un strādā par zīmēšanas skolotāju Pētera I reālskolā un bruņniecības Domskolā.
1909. gadā mākslinieks apceļo Eiropu, un tajā pašā gadā tiek apstiprināts par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru un vada skolu līdz pat 1915. gadam.
1913. gadā viņš kļūst par Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķi.
1915. gadā dodas uz Petrogradu, no kurienes uz Somiju, Zviedriju un 1917. gadā uz Norvēģiju, kur 11 mēnešus pavada sanatorijā Lillehammerē.
1918. gadā V. Purvītis atgriežas Rīgā.
1919. gadā mākslinieks iecelts par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, organizē Brīvās mākslas darbnīcas. 1919. gadā viņš apstiprināts par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru, kā arī kļūst par Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes ārštata profesoru. 1921. gadā V. Purvītis kļūst par Latvijas Mākslas akadēmijas štata profesoru. 1922. gadā tiek ievēlēts par rektoru (līdz 1934.g.). 1923. gadā sāk vadīt dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu. 1934. gadā ievēlēts par Latvijas Mākslas akadēmijas goda biedru.
1941. gadā V. Purvītis otrreiz kļūst par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru.
Savukārt 1944. gadā viņš emigrē cauri Dancigai uz Vāciju.

V. Purvītis saņēmis neskaitāmas godalgas gan Latvijā, gan ārzemēs:
Bronzas medaļa Pasaules izstādē Parīzē (1900), Lionas 14. starptautiskajā Tēlotājas mākslas biedrības mākslas izstādē (1901) apbalvots ar zelta medaļu un Nopelnu krustu, Minhenes 8. secesijā (1901) apbalvots ar zelta medaļu. 1926. gadā apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (3. šķira) un Francija Goda leģiona ordeni (5. šķira). 1928. gadā apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (2. šķira). Saņēmis Kultūras fonda prēmijas (1928, 1936). 1938. gadā apbalvots ar Latvijas Atzinības krustu (1. šķira). 1930. gados saņemti ārvalstu apbalvojumi: Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordenis (2. šķira), Norvēģijas Svētā Olafa ordenis (2. šķira), Somijas Baltās Rozes ordenis (2. šķira), Igaunijas Sarkanā Krusta ordenis (2. šķira), Lietuvas Ģedimina ordenis (2. šķira), Polijas Atjaunošanas ordenis Polonia restituēta (2. šķira), Dānijas Karoga ordenis Danebrøg (2. šķira).

Sākot ar 1894. gadu V. Purvītis piedalījies izstādēs gan Petrogradā, Latvijā, gan arī ārzemēs – Parīzē (1900, 1939), Minhenē (1901), Vīnē (1901, 1937), Berlīnē (1901), Drēzdenē (1901), Tartu (1901), Lionā (1901), Frankfurtē, Hannoverē, Leipcigā, Diseldorfā, Ķelnē, Karlsrūē (1902), Rēvelē, Pērnavā (1907), Romā (1911), Oslo (1918 (personālizstāde), 1933), Stokholmā (1927), Varšavā, Krakovā, Helsinkos (1936), Prāgā, Budapeštā, Kauņā (1937), Kopenhāgenā (1938), Londonā (1939).

V. Purvītis ir pirmais latviešu gleznotājs, kas savu daiļradi veltījis Latvijas dabas atveidei. Tādējādi ietekmējot arī nākošo paaudžu māksliniekus, un iedibinājis savu tradīciju.
No 19. gadsimta viņš pārmantojis reālistisku un impresionistisku tēlojuma veidu, no 20. gadsimta – brīvas izteiksmes meklējumu dekorativitātes un gleznieciskuma sintēzi. Daiļrades sākumā jūtama impresionistiska un reālistiska plenēra uztvere, kas saistīta ar stilizāciju un dekoratīvu vienkāršojumu. Tālākajā attīstībā raksturīga tieksme pēc brīvākas ekspresijas vienlaikus nekad nezaudējot saikni ar dabas motīvu. Jāatzīmē arī, ka 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos viņa darbos ieraugāma arī jūgendstila ietekme.
Visā savā daiļradē Purvītis atklājas kā augstas glezniecības kultūras un smalka kolorīta meistars.
Mākslinieka darbos dominē agra pavasara motīvi – palu ūdeņi, bērzu birzis, stāvi upju krasti ar koku atspulgiem ūdenī, sniegotas ainavas, pavasara saule un atkušņi.
Purvītis darbojies arī monumentālajā glezniecībā – veidojis sienu gleznojumus Rīgas Pilsētas mākslas muzeja vestibilā (1907, 1908).

Viņa radīto darbu skaits sniedzas tūkstošos, taču vairākums gājis bojā 1944. gada aviācijas uzlidojuma laikā Jelgavā.



Izmantotā literatūra:
1) Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Atb. red. A. Vilsons – Rīga, 1996 – 2. sēj.
2) Vilhelms Purvītis. Sast. I. Riņķe – Rīga, 2000.