Glezniecība

Fridrihsons Kurts

piedāvājumā 2 darbi

Kurts Fridrihsons 1911. 07. IX Rīga – 1991. 31. I, Rīga, Meža kapi

Bērnību pavadījis Rīgā, 1916.-18. devies kopā ar vecākiem bēgļu gaitās uz Deņepropetrovsku. Atgriezies Latvijā un mācījies Rīgas vācu ģimnāzijā, 1931.–38. ar pārtraukumiem studējis arhitektūru Latvijas Universitātē, kur apmeklējis arī gleznošanas kursus pie V. Purvīša (beidzis pirmos trīs kursus). 1938. mācījies pie A. Derēna Parīzē.

Izstādēs piedalās no 1932. gada. Mākslinieku Savienības biedrs no 1946. gada, 1951. gadā izslēgts un 1957. gadā uzņemts otrreiz.

1938.–41. gadam strādājis „Valters un Rapa” grāmatnīcas ārzemju nodaļā, no 1941. – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. 1944. iesaukts vācu armijā, pēc tam bijis bēgļu gaitās Kurzemē. 1947.-48. strādājis par pedagogu J. Rozentāla Rīgas mākslas viduskola. Šajā laikā ar domubiedriem pulcējies franču grupā. 1951. apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem par dzimtenes nodevību, kontrrevolucionāro aģitāciju un propagandu. Ieslodzījumā Omskas apgabala atradies līdz 1956. gadam, reabilitēts 1991.. Strādājis izdevniecības darbus Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Dailes teātrī (1967.–72.), kombinātā „Māksla” - veidojis izstāžu un pastāvīgo ekspozīciju iekārtojumus. LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks. (1989.). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990).

Strādājis eļļas tehnikā, no 50 to gadu beigām pievērsies galvenokārt akvarelim. Viens no šā glezniecības ieviesējiem latviešu mākslā. Darbus parasti grupējis plašos ciklos (eksponējis personālizstādēs), to galvenā tematika latviešu folklora, senas leģendas, pasaules literatūra un mākslas kultūrslāņi to kopsakarībās. Sešdesmitajos gados dēvēts par abstrakcionistu:

1967. – personālizstāde „Lībiešu leģendas”,

1977. –„Indiāņu gaita”,

1978. – „Šopēna tēma”,

1981. – „Viesi un pasažieri”. Raksturīgi nosacīti portretiski un figurāli tēli, dekoratīvi laukumu un grafisku ritmu sintēze. Turpmāk pastiprinājies metaforiski tēlainais akcents, intelektuālais estētisms, izsmalcināts kolorīts un līniju elegance.

No 1974. strādājis galvenokārt flomāsteru tehnikā, gleznas, kurās asociatīvā pasaules uztvere komunicē ar dažādu kultūru reminiscencēm. Izveidojas mākslinieka individuālais stils – līnijas virtuozitāte, krāsu daudz slāņainību, kas atbalso gara pasaules dimensijas (cikli „Čigāni”1974, „Pasāžas”1976, „Visur ir būts”1986, „Pēdas”1990). Strādājis arī pastelī (izstāde „Ostas”1975.). Nozīmīgs ieguldījums arī grāmatu mākslā (Homēra „Iliāda”1961, „Odiseja”1967, u.c.).

Materiāls sagatavots pēc:

G. Repše Pieskārieni: Romans – eseja//Karogs, 1988, 10-11.

„Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 1. sēj., - R.: „Latvijas enciklopēdija”, 1995.,- G. Repše, 158.lpp..