Glezniecība

Dzenis Albins

piedāvājumā 2 darbi

Albins Dzenis 1907. 19. XII Rīgā –               Scenogrāfs

1935. gadā beidz Latvijas Mākslas akadēmiju J. Kugas Dekoratīvi glezniecisko meistardarbnīcu ar diplomdarbu – dekoratīvu kompozīciju „Pēc zvejas”.

Strādājis vairākos teātros – Daugavpils (1936.–40.), LPSR Ceļojošā (1940.–41.), Rīgas Dramatiskajā teātrī (1942-1945), Valsts Liepājas teātra galvenais mākslinieks (1945.–71.), Liepājas LMV pedagogs (1945.-56.).

1970. un 80. gados A. Dzenis turpināja darbību gan Liepājas, gan Valmieras teātrī.

Izstādes piedalās kopš 1934. gada ar dekorāciju metiem un stājglezniecības darbiem, galvenokārt ainavām.

Mākslinieku Savienības biedrs no 1950.gada.

Nopelniem bagātais mākslas darbinieks kopš 1955. gada.

Jau 40-to gadu vidū izveidojies par redzamu latviešu skatuves gleznotāju, kura reālistiskā stilistika un skatuves uzdevumu izpratne īpaši izceļas latviešu dramaturģijas darbu interpretējumā. Ievērojamākie darbi – A. Вrigadieres „Raudupiete” 1942, R. Blaumaņa „No saldenās pudeles” 1942, un „Pazudušais dēls” 1943, visi Rīgas Dramatiskajā teātrī.

Strādājis ar dažādu laikmetu pasaules dramaturģijas un orģināldramaturģijas darbiem:

K. Goldoni „Divu kungu kalps” 1947, „Jocīgs gadījums” 1948, V. Šekspīra „Spītnieces savaldīšana” 1961, „Liela brēka, maza vilna” 1964, J. Raiņa „Pūt vējiņi”, „Uguns un nakts”, „Mīla stiprāka par nāvi”, A. Čehova „Kaija”, M. Gorkija drāmām „Barbari”, „Sīkpilsoņi”, „Jegors Buličovs un citi”, A. Ostrovska „Mežs”, „Ne vienmēr runcim krējuma pods”, u.c….

Dzeņa nedaudz smagnējā, J. Kugas skolai raksturīgā dekorativitāte, pakāpeniski ieguva lielāku telpisko izteiksmību, striktu konstruktīvo un glezniecisko elementu organizētību. Noteicoša vienmēr bijusi iedziļināšanās režisora iecerē.

Materiāls sagatavots pēc:
„Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 1. sēj., - R.: „Latvijas enciklopēdija”, 1995.,- R. Lāce, 136.lpp..