Glezniecība

Celmiņa Inta

piedāvājumā 2 darbi
Inta Celmiņa 
Dzimusi 1946. gada 7. janvārī Rīgā 

1957–1964 – mācās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā 

1964–1969 – studē Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā 

Kopš 1969. gada glezno ar eļļu uz audekla un piedalās izstādēs 

1969–1976 – pasniedzēja Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā 

1976–1988 – vecākā pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas katedrā 

1988–2003 – brīvmāksliniece 

Kopš 2003. gada – gleznošanas, zīmēšanas, kompozīcijas un koloristikas pasniedzēja Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Datordizaina fakultātē 

Personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Francijā, ASV 

Ieguvusi balvas Latvijas un Baltijas gleznotāju skatēs 

1984. gadā – Francijas Salona sudraba medaļa izstādē “Tradīcijas un meklējumi” Parīzē
 
Inta Celmiņa ir gleznotāja. Māksliniece, kuras darbi mums pirmām kārtām saistās ar krāsas satuvināti tonālu triepienu ritmos izvilinātu tumsas gaismu, brīvi komponētām, dziņu un jūtu vējos irstošām sieviešu figūrām un – princesēm. Jā, tām pēdējām var būt saistība arī ar zirgiem un putniem, tomēr nepārprotami skaidrs, ka Intas darbi dzīvo īsti uzsvērtā, izkoptā sievietes prāta un jūtu pasaulē, un tas nebūt nenozīmē sīkumainu sadzīvisku detaļu izgrabināšanu vai valšķīgu ķiķināšanu. Ja runājam par “meiteņu labākajiem draugiem” (briljantiem, protams), tad arī greznošanās prieks vienīgi retumis paspīd kādā gleznas stūrītī, jo nozīmīgāks ir noslēpums. Noslēpuma pastāvīgā klātbūtne. Varbūt tieši to arī varētu nosaukt par sievišķības kvintesenci Intas Celmiņas darbos. Intā pašā ir kaut kas no pirmmātes noslēpuma glabātājas pašapziņas, staltās stājas un raganiskās gudrības (tai jau pēc būtības piederas kā nātru krekls, tā cēlmetālu un dārgakmeņu spožums), bet viņas “raganu katls” ir krāsa, glezniecības viela.